Kā palīdzēt bērnam atpazīt un nosaukt emocijas

Spēja nosaukt sajūtas neveidojas vienā sarunā. Tā aug ikdienas brīžos, kad pieaugušais palīdz bērnam pamanīt ķermeņa signālus, atrod tiem vārdus un parāda drošu veidu, kā rīkoties.

Sāc ar to, ko bērns jau jūt

Bērns emociju bieži vispirms sajūt ķermenī: savelkas vēders, seja kļūst karsta, gribas skriet prom vai cieši saspiest dūres. Pirms prasīt “Kas tev kaiš?”, palīdzi pamanīt redzamo: “Tavas rokas ir cieši savilktas” vai “Tu kļuvi pavisam kluss”. Tas bērnam dod pavedienu, neuzspiežot gatavu atbildi.

Emociju nosaukt nenozīmē to izlabot. Vispirms bērnam vajag sajust, ka viņš ir sadzirdēts.

Četri soļi mierīgai sarunai

Pamani bez vērtējuma. Saki, ko redzi vai dzirdi: “Tu aizmeti zīmuli” vai “Tava balss kļuva skaļāka”. Izvairies no “Tu atkal niķojies”.
Piedāvā emocijas vārdu. “Vai tu esi dusmīgs, jo tornis sagāzās?” Vārds “vai” atstāj bērnam iespēju tevi palabot.
Pieņem sajūtu un nosaki robežu. “Dusmoties drīkst. Sist brālim nedrīkst.” Sajūta ir pieņemama, bet ne katra rīcība ir droša.
Palīdzi izvēlēties nākamo soli. Piedāvā divas vienkāršas iespējas: pasēdēt blakus vai padzerties, mēģināt vēlreiz vai uz brīdi nolikt darbu malā.

Vārdi, ar kuriem sākt

Sākumā pietiek ar dažiem bieži lietotiem vārdiem: priecīgs, bēdīgs, dusmīgs, nobijies, mierīgs un vīlies. Kad bērns tos pazīst, var pievienot precīzākas nianses — satraukts, nepacietīgs, apjucis, lepns, vientuļš vai atvieglots. Nav jāmāca viss saraksts uzreiz; svarīgāk ir šos vārdus dabiski lietot ikdienā.

Trīs rotaļas emociju valodai

Emociju detektīvs. Skatoties grāmatu vai multfilmu, izvēlieties vienu varoni un miniet, ko viņš varētu just. Pajautā: “Ko tu pamani viņa sejā un ķermenī?”
Sejas spogulī. Pamīšus parādiet priecīgu, dusmīgu, nobijušos vai pārsteigtu seju. Otrs min emociju un nosauc situāciju, kurā tā varētu rasties.
Dienas laikapstākļi. Vakarā katrs pasaka, vai diena iekšēji jutās saulaina, vējaina, miglaina vai vētraina. Tēlains salīdzinājums palīdz arī tad, ja īstais emocijas vārds vēl nenāk prātā.

Ja bērns negrib runāt

Neuzstāj uz sarunu pašā saspringtākajā brīdī. Pasaki: “Es esmu tepat. Parunāsim, kad būsi gatavs.” Dažiem bērniem vieglāk ir vispirms uzzīmēt sajūtu, izvēlēties emociju kartīti vai parādīt to ar rotaļlietu. Atgriezieties pie notikušā vēlāk, kad ķermenis ir mierīgs.

Mērķis nav panākt, lai bērns vienmēr uzreiz pasaka pareizo vārdu. Mērķis ir pieredze: visas sajūtas var pamanīt, par tām var runāt un ar tām var rīkoties droši.